ceturtdiena, 2013. gada 13. jūnijs

Aka

Kad nopirkām māju, tai nebija savas akas. Visa ūdensapgāde no kaimiņa akas. Ja kaimiņam labpatikās sūkni izslēgt, palikām bez ūdens. Stulbi, vai ne? Tā tas nevarēja turpināties, un jau uzreiz bija skaidrs - vajag savu aku. Saklaušinājos pēc aku meistariem, jau ziemā pieteicos rindā un tad tik gaidīju īsto brīdi. Ar interesi gaidīju, kā tas viss notiks, un ar bažām - vai izdosies.
Tad nu maija sākumā atbrauca Galvenais Aku vīrs - ar rīksti. Patiesībā tā nebija vis rīkste, bet divi metāla "leņķīši". Domāju, ka šis nu ilgi staigās un meklēs, a nekā - viņš fiksi pagrozījās, pastaigāja šurp turp un - klakt - rokā bija. Interesanti, ka vieta bija tieši, kur auga krūms.
Ardievu, krūms! Maija vidū atbrauca racēji, un viss sāka notikt. Reku sākums:

Tad jau palēnām arvien dziļāk:
 Jau ir slapjums!
 Te var redzēt uzparikti:
 Akmeņu kaudzīte, kura laika gaitā kļuva vēl divreiz lielāka:
Gāja diezgan ilgi, kādas divarpus nedēļas. Racēji sūdzējās, ka esot šaušalīgi cieta grunts un daudz akmeņu. Tomēr, lai vai kā, bet nu aka ir gatava:
 Tā ir 12 grodus dziļa (vai arī 11, ja virsējais neskaitās). Ūdens sākumā ir vairākreiz jāizpumpē, jo viņš ir mālains un ož pēc jauniem grodiem (tā eļļaini ož). Te notiek pirmā atpumpēšana:

Un es esmu baigi priecīgā, ka man ir Sava Aka. :)

Un vēl par ko esmu baigi priecīgā. Jau pirmajā gadā uzziedēja mans rožukrūms. Šķirne Belvege (ja nemaldos):

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana