Lielās talkas laiks

Nu tā, klāt 27. aprīlis - lielās talkas diena. Cītīgi grābu lapas. Vai patiesi jāsagrābj visas? Nu darīju, ko varēju. Ā, un izravēju ziemas ķiplokus. Esmu malace.
28. aprīlis - pārstādīju savu rožukrūmu. Es to dabūju pērn, ar paskaidrojumu, ka tā ir 16. g.s šķirne. Glauni. Tad iestādīju to daudzdzīvokļu nama mazdārziņu poligonā. Tā kā tas bija netālu no celiņa, vienā jaukā brīdī gāja zālespļāvējs un nopļāva tam visus dzinumus. Es biju satriekta. Par laimi, tas tomēr šopavasar sasparojās un izdzina dzinumus atkal. Nu es to izraku un iestādīju jaunajā vietā - savas mājas dārzā. Ceru, ka tam te patiks. Un te neviens viņu nesankcionēti nenopļaus.
Un tagad atskaite par to, kas zied. Mana "Maximas tulpe":

Arī viens krokuss. Takš vairs neatceros, vai tas ir viens no maniem rudenī stādītajiem, vai audzis tur jau iepriekš:

Un kas ir māja? Dārza turpinājums, vai ne? Meita savai istabai bija izvēlējusies diezgan kliedzoši zaļas tapetes, tomēr, pielīmētas pie sienas, tās vairs nav kliedzošas, bet tāda saulaini zaļa pļava:

Bet pats svarīgākais ir ūdens jautājums. Kā zināms, dzīvība cēlusies no ūdens, tāpēc ūdens ir ļoti nepieciešams. Un tāpēc man tuvākajā laikā obligāti nepieciešams izrakt aku. Par to ļoti uztraucos, jo man kaut kā šķiet, ka aizrakties līdz brīnumam - ūdenim ir gluži vai burvju māksla.

Pirmie darbi

21. aprīlī uzsāku pavasara darbu sezonu. Zied viens mans pagājšruden stādītais krokuss. :) Atlidojuši stārķi. Viss ir forši.
Dāvinātās hiacintes un prīmulu sastādīju kurmju rakumu vietās. Depo pirkto maijpuķīti, nezinu, kas ar viņu būs (likās vienkārši sauss sakņu kumšķis), bet iestādīju mājas ziemeļu galā, un tad jau redzēs.
Dienvidu galā sasēju garās kreses drusku pie mājas sienas, Japānas apini, puķuzirņus. Tas mans vīteņaugu eksperiments.
No ēdamlietām iesēju redīsus, drusku dilles (abus dobītē blakus skābenēm). Augļu dārza vidū ir ieplānots un pamazām jau top mans "garžaugu zāliens". Tur tapa iestādīti no Maximas podiem timiāns un lavanda. Un turpat tapa mazmazītiņa dobīte maurlokiem.
Nedaudz vēl pazāģēju nost nelaimīgo aroniju dzīvžogu, kurš mani tracina.
Hmmm... kad sarakstu, izskatās dikti maz, bet es biju pamatīgi nostrādājusies. :)

Un kas ir dikti forši - ar izcepto desu sēdēt nevis virtuvē pie galda, kā pieklājīgi cilvēki to dara, bet gan staigāt apkārt un apskatīt savu teritoriju. :)