Lielās talkas laiks

Nu tā, klāt 27. aprīlis - lielās talkas diena. Cītīgi grābu lapas. Vai patiesi jāsagrābj visas? Nu darīju, ko varēju. Ā, un izravēju ziemas ķiplokus. Esmu malace.
28. aprīlis - pārstādīju savu rožukrūmu. Es to dabūju pērn, ar paskaidrojumu, ka tā ir 16. g.s šķirne. Glauni. Tad iestādīju to daudzdzīvokļu nama mazdārziņu poligonā. Tā kā tas bija netālu no celiņa, vienā jaukā brīdī gāja zālespļāvējs un nopļāva tam visus dzinumus. Es biju satriekta. Par laimi, tas tomēr šopavasar sasparojās un izdzina dzinumus atkal. Nu es to izraku un iestādīju jaunajā vietā - savas mājas dārzā. Ceru, ka tam te patiks. Un te neviens viņu nesankcionēti nenopļaus.
Un tagad atskaite par to, kas zied. Mana "Maximas tulpe":

Arī viens krokuss. Takš vairs neatceros, vai tas ir viens no maniem rudenī stādītajiem, vai audzis tur jau iepriekš:

Un kas ir māja? Dārza turpinājums, vai ne? Meita savai istabai bija izvēlējusies diezgan kliedzoši zaļas tapetes, tomēr, pielīmētas pie sienas, tās vairs nav kliedzošas, bet tāda saulaini zaļa pļava:

Bet pats svarīgākais ir ūdens jautājums. Kā zināms, dzīvība cēlusies no ūdens, tāpēc ūdens ir ļoti nepieciešams. Un tāpēc man tuvākajā laikā obligāti nepieciešams izrakt aku. Par to ļoti uztraucos, jo man kaut kā šķiet, ka aizrakties līdz brīnumam - ūdenim ir gluži vai burvju māksla.