Stādīšanas trakums

Klāt ir ilgi gaidītais stādīšanas laiks. Nu sāku izvērsties ar savām idejām. Jau pērn man bija doma, ka vajag priedīti. Pie tam negribu nekādu dekoratīvo pundurformu, gribu normālu priedīti. Tā nu piektdien meža dienās tiku pie vairākiem kailsakņu stādiņiem. Es tos sastādīju daudzās vietās, ne visi ieaugsies, jo šiem varētu nepatikt mana mālainā augsne. Tāpēc plānā nevienu priedi vēl neiezīmēju. Iezīmēšu, kad būs redzams, kuras ir ieaugušās. Lūk, viens no viņiem - Pinus sylvestris bēbītis. Nez, cik ilgi man būs jāgaida, līdz tas izskatīsies pēc kociņa?

Otrs svarīgais jautājums ir akas jautājums. Ar interesi gaidīju rīkstnieka atbraukšanu. Es iztēlojos, kā viņš ilgi staigās ar savu rīku pa manu 0.8 ha teritoriju. Patiesībā notika gluži citādi. Viņš atbrauca, vispirms gribēja apskatīt kaimiņa aku un uzzināt, cik tā dziļa. Tad jautāja, kur es savu aku vēlos. Nu es atbildēju, ko es daudz varu vēlēties - to jau daba nosaka. Tad nu jamais nosprieda, ka virzienā no mājas uz leju noteikti iešot kanalizācija, tāpēc tajā virzienā pat nedevās. Tāpēc grozījās vien turpat pa mājas priekšpusi, pagāja dažus soļus, pagrozījās un parādīja uz nenosakāmas sugas krūmu - tas augot uz āderes tieši virsū. Nu ja, nabaga krūms. Pats vainīgs. Nav ko augt uz manas akas vietas.

Un nākamais svarīgais notikums ir Stādu parāde. Es biju izlēmusi tikai aizbraukt, apskatīties un nopirkt kaut ko tikai pavisam drusku - doma bija par bumbieri un krūmrozi. Nu jā. Bet labā ziņa ir tāda, ka bumbieri un krūmrozi es arī nopirku! Un viss saraksts:

• "Pepī" rudens bumbiere
• "Belvedere" krūmroze (oranža)
• "Elfe" vīteņroze (zaļganbalta)
• magnolija
• Japānas katsura
• eņģeļtaure
• citronmētra
• izops
• salvija
• sārtā zeltsakne
• maurloks
• laksis
• mēnešzemenes
• maijpuķe
• silpurene
• alisītes
• košsarkanā puķe, kuru izvēlējās Karlīne

Tā lūk, bet vienā brīdī es sapratu, ka man no tās vietas jābēg prom - ātri jo ātri. Jo - kas gan visu šito sastādīs? Nākamā diena, kas bija 5. maijs, bija baigi auksta un vējaina, un to visu es pavadīju, stādot augus. Piemēram, te mans japānis, ar aronijas zaru atbalstam (jācer, ka tā stulbā aronija neiesakņosies?).

Pienāks diena, kad šī roze būšot 2 metrus augsta:

6. maijs toties atkal bija silts. Es jau no agra rīta ar lāpstu dobēs, sasēju to mazumiņu dārzeņu, ar cik apņemos tikt galā - pupas, mazdrusciņ burkānus un bietes, selerijas, salātus, protams, dilles, diļļu nevar būt par daudz. Ā, un vēl sīpoli. Ar sīpoliem atsevišķs stāsts. Negribu tos sīksīpoliņus! Gribu sīpolus kā bērnībā - kad no viena radās daudzi. Izrādās, ka šie, kā tos pareizi sauc, daudzligzdu sīpoli, ir dažādu veidu. Kas to būtu domājis? Sēklu veikalā atradu tos, kas saucas šalotes. Nez, vai tie ir mani bērnības sīpoli? Laikam jau nē. Iespējams, ka man būs jāmeklē vēl, bet šogad sastādīju šalotes.
Njā, viss tikai tālos nākotnes projektos... A nē, mana pērnruden iestādītā hiacinte zied!