Visādas Jāņu zāles un nezāles, un citi zvēri

Neciešu tradīcijas, neciešu obligātos tusiņus, braukšanu kaut kur, kur it kā "viss notiek". Svētkos vajag vienkārši fīlingu. Un fīlingu var dabūt tad, ja nekur netrencies, nevienam neizdabā, bet visu dari tāpat vien priekš sevis.
Sen jau sev solījos zāļu dienā savākt tējas. Šogad nu to paveicu:

Uz Jāņiem esot jābūt visam izravētam? Saku godīgi, man nav. Brauciet droši aplīgot! Bet vismaz drusku paravēju gan - tā, lai atcerētos bērnību. Te mans "mazdārziņš" - audzēju tikai tik daudz, lai tas mani neapgrūtinātu:

Man aug pat baziliks. Atklāti sakot, nemaz necerēju, ka ārpus siltumnīcas no viņa kas sanāks.

Pēcāk apraudzīju augļu dārzu. Tur man bija ieplānots "garšaugu dārziņš". Es tur gribēju savākt īstu klosterdārzu kolekciju. Pagaidām man ir: timiāns, rozmarīns, lavanda, majorāns, raudene, citronmētra, izops un salvija. Patiesībā dzīvē izskatās labāk, nekā uz bildes. Un galvenais, ka smaržo, bet to jūs neredzat bildē. Pienenes ieplānotas nebija, bet viņas taču arī ir ārstnieciskas?

Kā jau minēju, gribu, lai mans dārzs būtu "džunglīgs". Drusku ir, vai ne? Zāli šeit nepļauju ar nolūku.Un šeit es nolieku deķīti un lasu. Forši!

Ak jā, pērn es jau pieminēju šo sarkanlapaino koku. Izrādās tā ir plūme:

Un ko es vēl aizmirsu? Pareizi, papardes! Pašu galveno! Es tak pavasarī iekš Depo izglābu no lēnas bojāejas 3 paparžu stādiņus. Tagad skatāmies, kā viņiem iet:
Strauspaparde:

Korejas klinšu paparde:

Un Japānas krāsainā (painted):

Un tagad uz upi!

Nav nemaz tik viegli ūdenskāru jaunatni piedabūt apstāties pie staba, lai nobildētu:

Šī burvīgā palienes pļava:

Vēl gan nakts nav klāt, bet te jau notiek auglības rituāls:

Tāda manā džungļu stūrī bija tā zāļu diena.

Aka

Kad nopirkām māju, tai nebija savas akas. Visa ūdensapgāde no kaimiņa akas. Ja kaimiņam labpatikās sūkni izslēgt, palikām bez ūdens. Stulbi, vai ne? Tā tas nevarēja turpināties, un jau uzreiz bija skaidrs - vajag savu aku. Saklaušinājos pēc aku meistariem, jau ziemā pieteicos rindā un tad tik gaidīju īsto brīdi. Ar interesi gaidīju, kā tas viss notiks, un ar bažām - vai izdosies.
Tad nu maija sākumā atbrauca Galvenais Aku vīrs - ar rīksti. Patiesībā tā nebija vis rīkste, bet divi metāla "leņķīši". Domāju, ka šis nu ilgi staigās un meklēs, a nekā - viņš fiksi pagrozījās, pastaigāja šurp turp un - klakt - rokā bija. Interesanti, ka vieta bija tieši, kur auga krūms.

Ardievu, krūms! Maija vidū atbrauca racēji, un viss sāka notikt. Reku sākums:

Tad jau palēnām arvien dziļāk:

 Jau ir slapjums!

 Te var redzēt uzparikti:

 Akmeņu kaudzīte, kura laika gaitā kļuva vēl divreiz lielāka:

Gāja diezgan ilgi, kādas divarpus nedēļas. Racēji sūdzējās, ka esot šaušalīgi cieta grunts un daudz akmeņu. Tomēr, lai vai kā, bet nu aka ir gatava:

 Tā ir 12 grodus dziļa (vai arī 11, ja virsējais neskaitās). Ūdens sākumā ir vairākreiz jāizpumpē, jo viņš ir mālains un ož pēc jauniem grodiem (tā eļļaini ož). Te notiek pirmā atpumpēšana:

Un es esmu baigi priecīgā, ka man ir Sava Aka. :)

Un vēl par ko esmu baigi priecīgā. Jau pirmajā gadā uzziedēja mans rožukrūms. Šķirne Belvege (ja nemaldos):