ceturtdiena, 2013. gada 1. augusts

Klāt rudens

Vai jau klāt rudens?
Gladiolas jau zied, stārķi mācās lidot, upenes jau birst nost, ābolus laikam nezināšu, kur likt.
Mans džungļu dārzs aizvadījis savu pirmo vasaru. Un jāteic - nebija nemaz tik slikti. Džungļu ideja savā ziņā izdodas.
Tomēr nav vēl visam beigas. Eņģeļtauri šaobrīd vēl tikai gaidu uzziedam.

svētdiena, 2013. gada 23. jūnijs

Visādas Jāņu zāles un nezāles, un citi zvēri

Neciešu tradīcijas, neciešu obligātos tusiņus, braukšanu kaut kur, kur it kā "viss notiek". Svētkos vajag vienkārši fīlingu. Un fīlingu var dabūt tad, ja nekur netrencies, nevienam neizdabā, bet visu dari tāpat vien priekš sevis.
Sen jau sev solījos zāļu dienā savākt tējas. Šogad nu to paveicu:
Uz Jāņiem esot jābūt visam izravētam? Saku godīgi, man nav. Brauciet droši aplīgot! Bet vismaz drusku paravēju gan - tā, lai atcerētos bērnību. Te mans "mazdārziņš" - audzēju tikai tik daudz, lai tas mani neapgrūtinātu:

Man aug pat baziliks. Atklāti sakot, nemaz necerēju, ka ārpus siltumnīcas no viņa kas sanāks.
Pēcāk apraudzīju augļu dārzu. Tur man bija ieplānots "garšaugu dārziņš". Es tur gribēju savākt īstu klosterdārzu kolekciju. Pagaidām man ir: timiāns, rozmarīns, lavanda, majorāns, raudene, citronmētra, izops un salvija. Patiesībā dzīvē izskatās labāk, nekā uz bildes. Un galvenais, ka smaržo, bet to jūs neredzat bildē. Pienenes ieplānotas nebija, bet viņas taču arī ir ārstnieciskas?
Kā jau minēju, gribu, lai mans dārzs būtu "džunglīgs". Drusku ir, vai ne? Zāli šeit nepļauju ar nolūku.Un šeit es nolieku deķīti un lasu. Forši!
Ak jā, pērn es jau pieminēju šo sarkanlapaino koku. Izrādās tā ir plūme:
Un ko es vēl aizmirsu? Pareizi, papardes! Pašu galveno! Es tak pavasarī iekš Depo izglābu no lēnas bojāejas 3 paparžu stādiņus. Tagad skatāmies, kā viņiem iet:
Strauspaparde:
Korejas klinšu paparde:
Un Japānas krāsainā (painted):
Un tagad uz upi!
Nav nemaz tik viegli ūdenskāru jaunatni piedabūt apstāties pie staba, lai nobildētu:

Šī burvīgā palienes pļava:
Vēl gan nakts nav klāt, bet te jau notiek auglības rituāls:
Tāda manā džungļu stūrī bija tā zāļu diena.





ceturtdiena, 2013. gada 13. jūnijs

Aka

Kad nopirkām māju, tai nebija savas akas. Visa ūdensapgāde no kaimiņa akas. Ja kaimiņam labpatikās sūkni izslēgt, palikām bez ūdens. Stulbi, vai ne? Tā tas nevarēja turpināties, un jau uzreiz bija skaidrs - vajag savu aku. Saklaušinājos pēc aku meistariem, jau ziemā pieteicos rindā un tad tik gaidīju īsto brīdi. Ar interesi gaidīju, kā tas viss notiks, un ar bažām - vai izdosies.
Tad nu maija sākumā atbrauca Galvenais Aku vīrs - ar rīksti. Patiesībā tā nebija vis rīkste, bet divi metāla "leņķīši". Domāju, ka šis nu ilgi staigās un meklēs, a nekā - viņš fiksi pagrozījās, pastaigāja šurp turp un - klakt - rokā bija. Interesanti, ka vieta bija tieši, kur auga krūms.
Ardievu, krūms! Maija vidū atbrauca racēji, un viss sāka notikt. Reku sākums:

Tad jau palēnām arvien dziļāk:
 Jau ir slapjums!
 Te var redzēt uzparikti:
 Akmeņu kaudzīte, kura laika gaitā kļuva vēl divreiz lielāka:
Gāja diezgan ilgi, kādas divarpus nedēļas. Racēji sūdzējās, ka esot šaušalīgi cieta grunts un daudz akmeņu. Tomēr, lai vai kā, bet nu aka ir gatava:
 Tā ir 12 grodus dziļa (vai arī 11, ja virsējais neskaitās). Ūdens sākumā ir vairākreiz jāizpumpē, jo viņš ir mālains un ož pēc jauniem grodiem (tā eļļaini ož). Te notiek pirmā atpumpēšana:

Un es esmu baigi priecīgā, ka man ir Sava Aka. :)

Un vēl par ko esmu baigi priecīgā. Jau pirmajā gadā uzziedēja mans rožukrūms. Šķirne Belvege (ja nemaldos):

otrdiena, 2013. gada 7. maijs

Stādīšanas trakums

Klāt ir ilgi gaidītais stādīšanas laiks. Nu sāku izvērsties ar savām idejām. Jau pērn man bija doma, ka vajag priedīti. Pie tam negribu nekādu dekoratīvo pundurformu, gribu normālu priedīti. Tā nu piektdien meža dienās tiku pie vairākiem kailsakņu stādiņiem. Es tos sastādīju daudzās vietās, ne visi ieaugsies, jo šiem varētu nepatikt mana mālainā augsne. Tāpēc plānā nevienu priedi vēl neiezīmēju. Iezīmēšu, kad būs redzams, kuras ir ieaugušās. Lūk, viens no viņiem - Pinus sylvestris bēbītis. Nez, cik ilgi man būs jāgaida, līdz tas izskatīsies pēc kociņa?

Otrs svarīgais jautājums ir akas jautājums. Ar interesi gaidīju rīkstnieka atbraukšanu. Es iztēlojos, kā viņš ilgi staigās ar savu rīku pa manu 0.8 ha teritoriju. Patiesībā notika gluži citādi. Viņš atbrauca, vispirms gribēja apskatīt kaimiņa aku un uzzināt, cik tā dziļa. Tad jautāja, kur es savu aku vēlos. Nu es atbildēju, ko es daudz varu vēlēties - to jau daba nosaka. Tad nu jamais nosprieda, ka virzienā no mājas uz leju noteikti iešot kanalizācija, tāpēc tajā virzienā pat nedevās. Tāpēc grozījās vien turpat pa mājas priekšpusi, pagāja dažus soļus, pagrozījās un parādīja uz nenosakāmas sugas krūmu - tas augot uz āderes tieši virsū. Nu ja, nabaga krūms. Pats vainīgs. Nav ko augt uz manas akas vietas.

Un nākamais svarīgais notikums ir Stādu parāde. Es biju izlēmusi tikai aizbraukt, apskatīties un nopirkt kaut ko tikai pavisam drusku - doma bija par bumbieri un krūmrozi. Nu jā. Bet labā ziņa ir tāda, ka bumbieri un krūmrozi es arī nopirku! Un viss saraksts:
  • "Pepī" rudens bumbiere
  • "Belvedere" krūmroze (oranža)
  • "Elfe" vīteņroze (zaļganbalta)
  • magnolija
  • Japānas katsura
  • eņģeļtaure
  • citronmētra
  • izops
  • salvija
  • sārtā zeltsakne
  • maurloks
  • laksis
  • mēnešzemenes
  • maijpuķe
  • silpurene
  • alisītes
  • košsarkanā puķe, kuru izvēlējās Karlīne
Tā lūk, bet vienā brīdī es sapratu, ka man no tās vietas jābēg prom - ātri jo ātri. Jo - kas gan visu šito sastādīs? Nākamā diena, kas bija 5. maijs, bija baigi auksta un vējaina, un to visu es pavadīju, stādot augus. Piemēram, te mans japānis, ar aronijas zaru atbalstam (jācer, ka tā stulbā aronija neiesakņosies?).

Pienāks diena, kad šī roze būšot 2 metrus augsta:

6. maijs toties atkal bija silts. Es jau no agra rīta ar lāpstu dobēs, sasēju to mazumiņu dārzeņu, ar cik apņemos tikt galā - pupas, mazdrusciņ burkānus un bietes, selerijas, salātus, protams, dilles, diļļu nevar būt par daudz. Ā, un vēl sīpoli. Ar sīpoliem atsevišķs stāsts. Negribu tos sīksīpoliņus! Gribu sīpolus kā bērnībā - kad no viena radās daudzi. Izrādās, ka šie, kā tos pareizi sauc, daudzligzdu sīpoli, ir dažādu veidu. Kas to būtu domājis? Sēklu veikalā atradu tos, kas saucas šalotes. Nez, vai tie ir mani bērnības sīpoli? Laikam jau nē. Iespējams, ka man būs jāmeklē vēl, bet šogad sastādīju šalotes.
Njā, viss tikai tālos nākotnes projektos... A nē, mana pērnruden iestādītā hiacinte zied!

svētdiena, 2013. gada 28. aprīlis

Lielās talkas laiks

Nu tā, klāt 27. aprīlis - lielās talkas diena. Cītīgi grābu lapas. Vai patiesi jāsagrābj visas? Nu darīju, ko varēju. Ā, un izravēju ziemas ķiplokus. Esmu malace.
28. aprīlis - pārstādīju savu rožukrūmu. Es to dabūju pērn, ar paskaidrojumu, ka tā ir 16. g.s šķirne. Glauni. Tad iestādīju to daudzdzīvokļu nama mazdārziņu poligonā. Tā kā tas bija netālu no celiņa, vienā jaukā brīdī gāja zālespļāvējs un nopļāva tam visus dzinumus. Es biju satriekta. Par laimi, tas tomēr šopavasar sasparojās un izdzina dzinumus atkal. Nu es to izraku un iestādīju jaunajā vietā - savas mājas dārzā. Ceru, ka tam te patiks. Un te neviens viņu nesankcionēti nenopļaus.
Un tagad atskaite par to, kas zied. Mana "Maximas tulpe":

Arī viens krokuss. Takš vairs neatceros, vai tas ir viens no maniem rudenī stādītajiem, vai audzis tur jau iepriekš:
Un kas ir māja? Dārza turpinājums, vai ne? Meita savai istabai bija izvēlējusies diezgan kliedzoši zaļas tapetes, tomēr, pielīmētas pie sienas, tās vairs nav kliedzošas, bet tāda saulaini zaļa pļava:
Bet pats svarīgākais ir ūdens jautājums. Kā zināms, dzīvība cēlusies no ūdens, tāpēc ūdens ir ļoti nepieciešams. Un tāpēc man tuvākajā laikā obligāti nepieciešams izrakt aku. Par to ļoti uztraucos, jo man kaut kā šķiet, ka aizrakties līdz brīnumam - ūdenim ir gluži vai burvju māksla.


otrdiena, 2013. gada 23. aprīlis

Pirmie darbi

21. aprīlī uzsāku pavasara darbu sezonu. Zied viens mans pagājšruden stādītais krokuss. :) Atlidojuši stārķi. Viss ir forši.
Dāvinātās hiacintes un prīmulu sastādīju kurmju rakumu vietās. Depo pirkto maijpuķīti, nezinu, kas ar viņu būs (likās vienkārši sauss sakņu kumšķis), bet iestādīju mājas ziemeļu galā, un tad jau redzēs.
Dienvidu galā sasēju garās kreses drusku pie mājas sienas, Japānas apini, puķuzirņus. Tas mans vīteņaugu eksperiments.
No ēdamlietām iesēju redīsus, drusku dilles (abus dobītē blakus skābenēm). Augļu dārza vidū ir ieplānots un pamazām jau top mans "garžaugu zāliens". Tur tapa iestādīti no Maximas podiem timiāns un lavanda. Un turpat tapa mazmazītiņa dobīte maurlokiem.
Nedaudz vēl pazāģēju nost nelaimīgo aroniju dzīvžogu, kurš mani tracina.
Hmmm... kad sarakstu, izskatās dikti maz, bet es biju pamatīgi nostrādājusies. :)

Un kas ir dikti forši - ar izcepto desu sēdēt nevis virtuvē pie galda, kā pieklājīgi cilvēki to dara, bet gan staigāt apkārt un apskatīt savu teritoriju. :)